Tautastērpu valkāja visu laiku un visās dzīves situācijās: darbā, ikdienā, svētkos, ziemā, vasarā, arī īpašajos gadījumos, no kuriem visīpašākais bija kāzas. Kāzās vilka visjaunāko un vislabāko, kas cilvēkam bija, bieži vilka vairākas kārtas, lai parādītu visu, kas pieder - piemēram, 9 brunčus vai 6 villaines, utt. Ar kāzu apģērbu saistās ļoti daudz ticējumu.
Jau par ikdienas apģērbu ir ļoti daudz ticējumu, bet par kāzu apģērbu vēl vairāk.
FOTO: No izstādes Latviskās dvēseles raksti - Rokā tiek turēts "puškaitis". Tas ir instruments no spalvu kātiem un lupatiņām, kuru izmantoja kāzās Kurzemē.
Visu darīja, vilka, sedza, rādīja/nerādīja, lai nodrošinātos tam, ka neviens nelabvēlis neko nevarēs padarīt, ka turpmākā kopdzīve būs maksimāli labi izdevusies, ka padosies bērni, lopi, labība, utt.
FOTO: No izstādes Latviskās dvēseles raksti
Ja cilvēkam par tautastērpu ir tikai aptuvens priekšstats, tad parasti tas, ko iedomājas zem nosaukuma "tautastērps" ir 19. gadsimta 50. - 60. gadu tērpa atdarinājums mūsdienās. Taču jebkura laika tērps, kurš ir bijis valkāšanā pirms šī brīža, arī ir tautastērps. Mūsdienās arvien populārāki kļūst 10. - 12. gadsimta tērpu atdarinājumi, kā arī 19. gadsimta pirmās puses un 18. gadsimta otrās puses tērpi.
FOTO: no Ievas Pīgoznes bloga
Uzvelkot tautastērpu, būtu jāņem vērā, ka nevajadzētu ar to mugurā darīt lietas, kuras atbilstošā laika cilvēkam šķistu nepieņemamas, piedauzīgas vai nozīmētu neveiksmi. Tāpat nevajadzētu ģērbties no dažādiem novadiem un dažādiem laikiem piedrīgu apģērba gabalu salikumā. Par pareizu tautastērpa valkāšanu var meklēt 2009. gadā izdotajā un 2012. gadā pārizdotajā Aijas Jansones brošūtā "Latviešu tradicionālais tautastērps un tā valkāšanas tradīcijas".
Vairāk par tautastērpiem var palasīt Ievas Pīgoznes, kultūrvēstures pētnieces, mākslas zinātņu doktores blogā - pigozne.blogspot.com
FOTO: No izstādes Latviskās dvēseles raksti
Tradicionālais tautastērps nav tikai noteikta veida svētku drānas. Tas sevī ietver gadsimtu gaitā uzkrāto un nemitīgi papildināto tautas skaistuma izjūtu, ornamenta izveides un krāsu salikumu māku, amatniecības prasmes. Tajā uzkrātas daudzu gadsimtu gaitā veidojušās apģērba darināšanas, rotāšanas un valkāšanas tradīcijas.
Varbūt tu sāc aizdomāties, ka arī savas kāzas varētu svinēt latviskā garā un tautastērpā? Tieši tā, savu kāzu dienu nosvinēja Elīna un Kaspars Beitiņi, jo savus tautastērpus viņi gatavoja savām kāzām (vedībām), kad viņus līdzināja, lai savienotu kopīgai dzīvei kā vīru un sievu ar līdzīgām tiesībām un pienākumiem. Par to kā tas veicās un cik daudz laika tas prasīja, aicinājām pastāstīt Elīnu.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
1. Pastāstiet nedaudz par sevi, kas tieši Jūs mudināja kāzās tērpties un laulāties kāzu tērpā? Latvisko tradīciju ievērošana vai vēlme atšķirties?
Ar vīru iepazināmies, kad abiem jau vienas laulības bija aiz muguras. Man jau pirmajās kāzās bija baltā kleita, un tagad otrajās tādu vairs negribējās. Tomēr pašas kāzas gribējās.
Vīram pirmajās kāzās pietrūka svinību sajūta, jo viņi bija "tikai sarakstījušies", un mājās uzrīkojuši dārza ballīti, uz kuru aicinātie viesi pat nezināja, ka nāk uz kāzām. Arī vīram bija sajūta, ka gribas īstas latviešu kāzas, kurās uz ugunskura griežas vesels sivēns, un muzikanti spēlē līdz rītausmai. Sivēnu uz ugunskura mums neizdevās īstenot, bet abiem gribējās piedzīvot šo īpašo mūsu dienu, kurā ar mums ir gan draugi, gan radi.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Abi bijām jau gana nobrieduši, lai zinātu, ko gribam un ko noteikti negribam savās kāzās, tomēr arī jutāmies pietiekami jauni, lai svinētu šo dienu, lai es liktu galvā ziedu vainagu. Es jau no bērnības esmu bijusi folkloras ansambļu dalībniece. Arī manu vecāku ģimene mūs vienmēr orientējusi uz latvisko. Man jau no jaunības bija mammas gādātais Vidzemes tautastērps.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Vīrs jau kādu laiku pirms mēs satikāmies ar savu draugu bija sākuši kopt Mežotnes pilskalnu, viņu darbošanās bija pāraugusi Mežotnes pilskalna svētku rīkošanā. Tāpēc arī vīram jau bija tautas tērps – arheoloģiskais.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Kad abi satikāmies, drīz sākām kopā apmeklēt Iecavas folkloras ansambli "Tarkšķi". Pēc tam, kad nolēmām ne tikai dzīvot zem viena jumta, bet saukt sevi par ģimeni, sākām pārrunāt, kādas mēs gribam mūsu kāzas.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Tad arī dzima ideja, ka varam laulāties tautastērpos. Abi esam zemgaļi ar visu sirdi un dvēseli. Man pašai jau sen gribējās Zemgales etnogrāfisko tautastērpu, bet vīram ne tik ļoti. Mans uzskats, ka pārim vislabāk valkāt kaut cik viena perioda tautastērpu, un ja nav būtisku ierobežojumu, arī viena novada. Šķirstījām tautastērpu grāmatas, un laimīgā kārtā vīram iepatikās Salgales tautastērps, pieņemt šo tautastērpu palīdzēja, ka vīra tēva dzimta ir no Salgales. Es par savu brunču izvēli nešaubījos ne mirkli, jo jau no mazotnes biju skatījusies uz vecāsmammas austajiem Zemgales brunčiem, un tieši tādus gribēju arī sev.
2. Ar ko Jūsu kāzas atšķīrās no parasti ierastiem kāzu scenārijiem?
Man liekas, mūsu kāzas gan neatšķīrās, gan arī atšķīrās no ierastajiem scenārijiem. Neatšķirās – jo ievērojām kāzu formulu, kas ir pierasta latviešiem. Tie, kas jau bijuši kāzās, taču sagaida konkrētas izdarības. Mums nebija līgavas izpirkšana no vecāku mājas, bet bija salaulāšanas daļa, kurā piedalījās visi viesi. Bija cienasts pēc svinīgās daļas. Bija jaunlaulāto mini ceļojums ar fotografēšanos un vainadziņa ziedošanu, ejot pāri Lielupei. Mums bija sarūpēti pārsteigumi – vārti Iecavas parkā, zirgu pajūgs, kas ieveda mūs svinību vietā, ēdiens, rūgts saldais, pirmā deja, nāca ciemos čigāni, tad jau sekoja mičošana un pūra dalīšana. Protams, dejas dzīvās mūzikas pavadībā, tortes dalīšana. Guldīšana un modināšana no rīta.
Kāzu tradīcija lidzināšana: Elīnas un Kaspara privātā arhīva
Bet atšķirīgais, bija tas, ka gan mēs paši, gan liela daļa mūsu viesu bija tautastērpos. Pati atšķirīgākā daļa bija mūsu līdzināšana. Iepriekš tajā dienā tikai kopā ar vedējiem bijām bijuši dzimtsarakstu nodaļā un reģistrējuši laulību. Līdzināšanu vadīja dižvedējs Jānis Kušķis ar saviem palīgiem, un es to izjutu kā ļoti spēcīgu mūsu savienošanu. Līdzināšanai bijām izvēlējušies mums abiem īpašu vietu - Vīna kalnu blakus Mežotnes pilskalnam. Līdzināšanā bija ziedojumu ugunskurs, dziesmas, bungu skaņas, un pati līdzināšana uz īpaša šim nolūkam gādāta akmens. Simboliski līdzināšana ir vīra un sievas savienošana kopīgai dzīvei ar līdzīgām tiesībām, pienākumiem. Nolīdzināti. Vairāk par šo daļu nevaru pastāstīt, tas būtu jāprasa mūsu dižvedējam, nekad arī neesmu bijusi citā līdzināšanā.
Kāzu deja Goda solis: Elīnas un Kaspara privātā arhīva
Atšķirīgais bija tas, ka mums nebija pirmā valša, bet gan Kāzu Goda solis, ko vadījām mēs jaunie kopā ar saviem vedējiem. Arī vēlāk dancojām latviešu un citu tautu dančus.
Kāzu tradīcija - ziedošana: Elīnas un Kaspara privātā arhīva
Mičošanā mans vīrs ar zobenu noņēma man no galvas ziedu vainagu. Pati mičošana bija svinīga, ar norisei atbilstošām tautasdziesmām, kuras izdziedāja mūsu vedēji ar palīgiem. Tāda mičošana, kā mūsējā, ir iespējama arī kāzās, kuras nav viscaur tik tautiskas kā mūsējās. Esmu bijusi gan vedējmāte daudzās kāzās, gan mičotājas palīgs. Viena no manām ievedamajām pat atzinās, ka mičošana ir bijusi pati sirsnīgākā daļa viņas kāzās – tas kas pietrūcis baznīcā, citās norisēs, to saņēmusi mičošanā.
Mičošanas rituāls: Elīnas un Kaspara privātā arhīva
Kopumā gribu teikt, ka mums ļoti paveicās, ka mūsu vedēji – mana māsa Kristīne ar vīru Sandi, ir ļoti cieši saistīti ar latviešu tautas tradīciju kopšanu, tāpēc daudzas lietas vienkārši notika dabiski, mums nebija īpaši par to jārunā, jāstudē, jāmācās. Tāpat manas mammas sarūpētie pārsteigumi – zirga pajūgs un čigānu ierašanās ļoti iederējās “stilā”, ja tā to var nosaukt.
FOTO: Elīnas un Kaspara privātā arhīva
3. Tautas tērpu Jūs darinājāt paši vai tika meklēti palīgi?
Kaut esmu rokdarbniece, bija pilnīgi skaidrs, ka savus brunčus es pati neuzaudīšu, tāpēc steigšus meklēju audēju, kura varētu uzaust manas vecāsmammas brunču kopiju. Un tāda audēja mana vīram jau bija padomā – Ausma Spalviņa no Jelgavas. Pie viņas arī iegādājos Zemgales villaini. Apavus pasūtījām Rēzeknes "Kristāla kurpītē", saktas mums uztaisīja rotkalis Māris Braže. Vīram uzvalku un man ņieburu pasūtījām Bauskā pie Solveigas Ikertes. Kreklu un aubi sev uzšuvu un izšuvu pati.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Tikai vēlāk pēc kāzām papildinājām savus tautastērpus – manai villainei nu ir celu apaudi, esmu uzadījusi un izšuvusi greznās Zemgales zeķes, esmu uzadījusi sev cimdus, vīram pusgarās zeķes. Šobrīd vīrs gatavo lielo saktu manai villainei.
4. Cik ilgā laikā tapa gatavi Jūs tautas tērpi?
Janvārī dzima ideja par vedībām tautastērpos, jūlijā mūs līdzināja. Steiga liela, bet kāzās bija, ko vilkt mugurā.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
5. Ko vēl paši gatavojāt savām kāzām?
Es pati biju sarūpējusi “pūru”, ko dalīt pēc mičošanas – sešus pārus rakstainos latviešu cimdus. Vīrs ar palīgiem taisīja nojumi manas mammas lauku mājā, galdus, solus. Mums daudz ar kāzu rīkošanu palīdzēja draugi un radi.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
6. Savos kāzu ielūgumos Jūs norādījāt arī DRESS KODU - tautastērps. Kā kāzu viesi pieņēma šo Jūsu ideju?
Ko viņi domāja, saņemot ielūgumus, mēs nezinām, un varbūt pat tā ir labāk. Bet mēs jau ielūgumos norādījām, ka aicinām ierasties mūsu vedībās (kāzās) tautastērpos, ja vien tas viņiem ir iespējams.
Daži bija baltos kreklos un “parastās” biksēs, daži bija savos tautastērpos, mana draudzene pašas austos brunčos, daži aizņēmušies no paziņām, citi tajos tautastērpos, ar kuriem dzied vai dejo savos ansambļos, koros. Mana tēta sieva ieradās stilizētā lietuviešu tautastērpā, jo ir lietuviete, manai krustmātei jau kādu laiku atpakaļ bija sarūpēts Zemgales brunču audums, un mūsu laulības viņai bija pamudinājums pabeigt tautastērpu, arī mūsu vedējtēvs pasūtīja sev tautastērpu, kuru valkā joprojām. Mūsu draugi, kas galīgi nejūtas kā “latviešu antiņi”, bija izīrējuši skotu un bavāriešu tautastērpus, un ar savu izskatu izraisīja lielu jautrību.
7. Kā Jūs vērtējat tautastērpa nozīmi mūsdienās?
Es teiktu, ka tam ir liela nozīme savas identitātes apziņā. Ka esam atšķirīgi, esam unikāli, kā neviena cita tauta uz pasaules. Mani iepriecina tautisko elementu izmantošana mūsdienu apģērbā, aksesuāros. Šobrīd ar vīru tautastērpu velkam uz koncertiem, festivāliem un Dziesmu svētkiem, jo esam aktīvi Iecavas folkloras ansambļa “Tarkšķi” dalībnieki. Mājas svinībās – Jāņos, Bluķa vakarā vairāk cenšos izskatīties “tautiski”, bet žēl novalkāt pie ugunskura savu grezno tautastērpu, tāpēc to nevelku.
8. Kāds būtu Jūsu ieteikums citiem topošajiem pāriem, kas vēlētos izmantot latviešu tautas tērpu kāzu ceremonijā?
Mēs galīgi nepretendējam uz to, ka esam dižie latviešu kāzu tradīciju zinātāji. Arī mūsu kāzas bija mūsdienīgas. Mēs patiešām nezinām, kā tieši tās svinētas agrāk. Varbūt nemičoja pusnaktī, bet no rīta? Un, kāda tur mičošana, ja vienreiz vainadziņš jau noņemts?
Man pašai svarīgākais savās otrajās kāzās, bija tas, lai es esmu mierā ar visu notiekošo, nesatraucos, nepārdzīvoju, baudu. Un es visu to saņēmu – milzīgo mīlestību no savas mammītes, abām māsām, vīra, kurš visas kāzas neizlaida mani ne no acīm, ne rokām, visiem radiem, kas bija ieradušies tik kuplā skaitā, draugiem, kas mums ir tik svarīgi.
Mans ieteikums būtu atrast cilvēkus, kas zina tradīciju, kas pārzina melodijas, dziesmas, dejas. Lai ir līdzinātājs - dižvedējs, lai ir vedēji, kas palīdz novadīt kāzas, muzikanti. Svarīgi – lai šie cilvēki jums patīk.
Tā kā vēlējos, lai man pašai patīk viss, kas notiek šajā īpašajā dienā, tad tieši to es ieteiktu pāriem, kas vēlas kāzu ceremoniju latviešu tautas tērpos – lai jums patīk – gan jūsu tautastērpi, gan ceremonija. Dariet to sev, nevis kādam citam. Pārējais pieskaņosies pats no sevis.
Lai arī kādu tautastērpu tu izvēlētos savām kāzām etnogrāfisku vai stilizētu, iedvesmu šobrīd var smelties 2015. gada aizsāktā projektā "Mans tautastērps". Nu jau divus gadus sievietes visā Latvijā dalās ar saviem stāstiem par saviem tautastērpiem, to veidošanu, latvisko apziņu un tās stiprumu paaudzēs. Projekts laikā ir satiktas arī citur dzīvojošas latvietes vai tādas, kas reemigrējušas atpakaļ uz Latviju. Ir uzklausītas gan padsmitgadnieces, gan arī sirmas kundzes, kurām jau pāri 90!
Līdzās stāstam, kurš sevī nes daļiņu mūsu tautas vēstures, sievietes tiek fotogrāfētas viņu īpašajos tērpos un ar ziedu vainadziņu galvā, neatkarīgi no vecuma.
Katrai tiek veltītas dzejas rindas un izgatavota ar rokām izšūta miniatūra. Projekta fotogrāfiju autore ir Ilze Strēle, dzejas rindu autore Dace Sadaka un izšuvumu autore Ginta Zaumane, ticam, ka katrs stāsts par tērpu ir aizkustinošs.
Sajūtas to uzvelkot, katram ir ļoti īpašas un varētu būt par iedvesmu arī citiem tuvināties idejai, ka katram mājas ir savs latviskais goda tērps.
FOTO: Ilze Strēle - www.isfoto.lv
Vairāk par projektu uzzināt, iedvesmai aplūkot foto un iepazīties ar stāstiem, var mūsu mājas lapā sociālajā vietnē facebook.com - MANS TAUTASTĒRPS. Visa 2018. gada garumā dažādās Latvijas vietās organizēsim izstādes, kurās klātienē varēs aplūkot un iedvesmoties no vairāk kā 60 projektā fotogrāfētajiem stāstiem, bet 2018. gada vasarā iznāks grāmata, kurā būs apkopoti pirmie 120 tērpu stāsti.
Lielu, LIELU paldies Vedejiem.lv saka Elīna un Kasparam Beitiņiem, Ievai Pīgoznei, Ilzei Strēlei, Dacei Sadakai un Gintai Zaumanei.
