Dažkārt, lai pasargātos no līgavu zagļiem, kāds ģimenes vīrietis, pārģērbies par meitu, pat gāja malt, tāpēc gadījās, ka zagļi panēma līdzi nepareizo cilvēku. Ja tomēr meiteni izdevās nozagt, brāļi māsai dzinās pakaļ, tad viņa uz ceļa atstāja zīmes - lapas, zariņus vai ko citu, lai brāļi varētu viņu atrast un atvest atpakaļ uz savām mājām. To varam izlasīt arī tautasdziesmā:
No celiņa es pazinu,
Kur aizvesta mūs' māsiņa:
Kur kumeļi stāvējuši,
Tur ziediņi nobiruši.
Lai meitene neredzētu kurp tiek vesta, tai aizsēja acis un puiša mājās ieveda klētiņā, lai pierod un aprod ar domu, ka tur jāpaliek. Meitas radi nebija ar mieru, ka viņu meita tiek aizvesta. Brāļi vai citi radi devās meklēt, kamēr atrada. Ne vienmēr paveicās un meiteni atrada tajā pašā dienā, varēja pat paiet nedēļas vai gadi. Pa to laiku meitene jau bija pieradusi pie jaunajām mājām, un tad kad meitenes radi viņu atrada, jautāja: "Vai gribot braukt atpakaļ uz mājām un attiekties no precībām vai tomēr vēlas palikt un ieprecēties puiša ģimenē?" Protams, ne vienmēr meitenei jaunā vieta patika, tad brāļi šo mēģināja aizvest atpakal uz mājām.
Pret meiteni jaunajās mājās izturējās ar godu, cieņu. Šī tradīcija nebija tik nežēlīga, tā bija goda lieta. Parasti strīdus izšķīra ar tautasdziesmu karu.
Ne vienmēr meitas radi bija pret, reizēm pat abas puses darīja visu, lai zagšana izdotos. Pat zīmes ceļā atstāja paši meitenes aizvedēji un meitas pūru panāksnieki iedeva līdzi.
Jēdzienu mīlestība tautasdziesmās neatrast. Jā, nolūkošana bija, par iecerētās tikumu varēja spriest pēc kārtības viņas dzimtas sētā, bet pamatā vajadzēja klausīt vecāku gribai, kuri raudzījās, vai tautietim meitu atdos.
LIgavas pirkšana par naudu ir jaunāks iecerētās ieguves veids. Tad līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas ar līgavas radiem par naudu, kas būtu maksājama ģimenei. Jo meita čaklāka, jo vairāk naudas jādod. Vērtēja arī meitas daiļumu, kas ļoti atšķīrās no mūsdienas izpratnes. Skaista bija tā meita, kuras augums vēstīja - viegli iznēsāt bērnus, būs gana spēcīga un aša darbos. Ko tad ar tādu smalku, tievu, mazu iesāks?
Iecerētās bildināšana
Precinieki, dodoties iecerēto bildināt, ņem līdzi kādu ciema kukuli - baltmaizi, medu vai sieru, ko piedāvāt meitenes vecākiem un citiem radiem. Lai vecāki spētu novērtēt precinieka mantisko stāvokli, jāierodas ar labākajiem zirgiem, caunu cepurē, zobenu pie sāna. Kad tautietis lūdz parādīt noskatīto meitu, sākumā ved citas dzimtas sievas un meitas. Arī viņš pats dodas meklēt līgavu, kas jau paguvusi noslēpties. Kad meita atrasta, tautietis viņu var bildināt. Ja seko apstiprinoša atbilde, notiek derības. Ja meita puisim solījusies bez vecāku ziņas un brāļu ziņas, tad jaunajai sievai nav nekādu tiesību sūdzēties par sliktu dzīvošanu vīra mājā.
Derību dienā tautieti ar saviem ļaudīm pie līgavas sētas vārtiem aiztur, tad viņam jāizdomā dažādi iemesli, kādēļ ieradies - tele nomaldījusies, aitas pazudušas. Lai gan derību dienā tautietis līgavas mājās ir viesis, sākumā jāiztur pamatīga tincināšana. derību slēdzot, tautietis ar meitu sarokojas un apmainās gredzeniem. Dot labo roku nozīmē piekrist, kreiso - iespēju atsacīt:
Tautietim roku devu,
Aiz durvīm stāvēdama;
Kreiso devu, ne labo,
Ka varēju atsacīt.
Parasti derībām sekoja mielasts, ar ko cienāja pie meitas vecākiem sabraukušie precinieki. Saderētie viens otru apdāvināja. Meita visbiežāk dāvināja cimdus, līgavainis viņai - kurpes. Dažas tautasdziesmas vēsta, ka pēc derībām līgava izpušķojusi zirgu, lai visi redzētu, ka puisies saderēts.
Izmantota informācija no -
* Barons Kr.1949. Latvju dainu izlase, 3.izdevums. J.Kadila apgāds.
* Žurnāls "Patiesā dzīve"
