Uzskata , ka Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons, tādēļ kartītes anonīmi paraksta ar "tavs Valentīns". Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus. Šī tradīcija ir iesakņojusies arī pie mums Latvijā.

Kas īsti ir Svētais Valentīns un kāpēc viņš saistās ar šo seno, romantisko tradīciju? Šodien katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas zināmi ar Valentīna vārdu. Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II (m.ē.3.gs.) secināja, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie kuriem ir sieva un ģimene, viņš aizliedza jauniem vīriešiem precēties. Tas taču bija milzīgs daudzums potenciālo karotāju! Priesteris Valentīns, kurš saprata šā lēmuma netaisnīgumu, nepakļāvās imperatora pavēlei un turpināja slepus laulāt iemīlējošos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanos atklāja, Klaudijs piesprieda viņam nāvessodu.

Citas leģendas vēsta, ka Valentīnu sodīja par mēģinājumu sarīkot kristiešu bēgšanu no romiešu cietumiem. Kā zināms, savulaik Romā kristiešus nežēlīgi vajāja un spīdzināja. Cita leģenda stāsta Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim esot ļauts satikties ar kādu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāvēs Valentīns atstājis viņai vēstuli , ko parakstījies ar vārdiem: "Tavs Valentīns" - frāzi, ko lieto kā parakstu Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsu dienām.

Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien - tā ir romantiska poēma, ka rakstījis Aženkoras kaujā gūstā un Londonas Tauerā ieslodzītais Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415. Gadā rakstītais apsveikums šobrīd ir apskatāms Londonā, Britu muzejā. Anglijā Valentīna dienu svin kopš 17. gadsimta. 18. gadsimtā vidū šī tradīcija nosūtīt mazas dāvaniņas vai ar roku rakstītas zīmītes strauji izplatījās starp visu kārtu mīlētājiem un draugiem. Gadsimta beigās ar roku rakstītās zīmītes aizstāja iespiestas kartītes - tās kļuva plaši pieejamas, pateicoties drukas tehnoloģiju uzlabojumiem. Turklāt laikmetā, kad tieša jūtu izpausme tika uzskatīta par nepiedienīgu, drukāta kartīte ļāva paust jūtas, nepārkāpjot etiķeti.

Amerikā ar roku rakstītu "Valentīnu" sūtīšana aizsākās 18. gadsimta sākumā. Pirmās rūpnieciski izgatavotās Valentīna dienas kartītes Amerikā sāka tirgot Estere Houlenda 19. gadsimta 40. gadu vidū.

Līdztekus Amerikas Savienotajām Valstīm šī tradīcija ir plaši izplatīta arī Kanādā, Meksikā, Lielbritānijā, Francijā un Austrālijā. Šie svētki vēl nav ieguvuši "oficiālu statusu" mūsu zemē, bet tas taču nevar kavēt Tevi atcerēties savus mīļos?

Ticējumi mīlētājiem no viduslaikiem līdz mūsdienām

Agrāk ļaudis ticēja: ja sieviete Valentīna dienā redz pāri galvai pārlidojam sarkankrūtīti, viņa apprecēsies ar jūrnieku. Ja redz zvirbuli, apprecēsies ar nabadzīgu vīru un būs ļoti laimīga. Savukārt, ja sieviete Valentīna dienā ierauga zelta monētu, viņa apprecēsies ar miljonāru.

Pastāv ticējums, ka Valentīna dienā, nopūšot noziedējušas pienenes pūkas un pēc tam saskaitot nenopūstās, var uzzināt, cik bērnu būs dzīves laikā.

Viduslaikos daudzās apdzīvotās vietās bija tradīcija rīkot izlozi, lai noskaidrotu savu izredzēto. Šim nolūkam lozes ar attiecīgās pilsētas vai ciema jauniešu vārdiem savāca īpašās bļodās, no kurām vēlāk izlozē vilka pretējā dzimuma pārstāvja vārdus. Izvilktais izredzētā vārds bija jāpiesprauž pie piedurknes un jāvalkā nedēļu.

Dažās valstīs tic, ka nākamo bērnu skaitu var uzzināt arī tad, ja Valentīna dienā pārgriež uz pusēm ābolu un saskaita, cik tajā sēkliņu.

Velsā bija paraža grebt koka karotes un pasniegt tās kā dāvanas 14. februārī. Izplatītākie greznojumi uz grebtajām karotēm bija sirsniņas, atslēgas un atslēgu caurumi. Šo greznojumu nozīme bija: "Atslēdz manu sirdi!"

Dažās valstīs jauna sieviete kā dāvanu no vīrieša Valentīna dienā var saņemt kādu apģērba gabalu. Pastāv ticējums: ja viņa patur šo dāvanu, tad vēlāk apprecēsies ar tās dāvinātāju.